ATVADU HADŽS

Hidžras desmitajā gadā mūsu kungs Pravietis sagatavojās hadžam un pavēlēja arī Medīnas musulmaņiem gatavoties hadžam. Viņš nosūtīja ziņu arī tiem, kas dzīvoja ārpus Medīnas. Tad Medīnā sapulcējās tūkstošiem musulmaņu. Mūsu kungs Allāha Sūtnis nopirka upurim simt kamieļu. Pirms došanās ceļā viņš veica guslu (pilno mazgāšanos). Viņš sasukāja savus svētītos matus, iesmaržojās ar labām smaržām un uzvilka savu izāru un ridā. Kad sagatavošanās bija pabeigta, mūsu mīļais Pravietis zū al-kada mēneša 25. dienā pēc pusdienas namaza izgāja no Medīnas ar vairāk nekā trīsdesmit tūkstošu cilvēku karavānu. Pa Šadžaras ceļu viņi nonāca Zū al-Hulaifā. Šeit ashābu skaits pārsniedza četrdesmit tūkstošus. Viņi tur pavadīja nakti. Mūsu mīļais Pravietis lika atvest vienu no simt kamieļiem, ko bija ņēmis līdzi. Viņš iegrieza tā kupra labo pusi, lai tecētu asinis – zīme, ka tas ir upurim paredzēts dzīvnieks, – pakāra tam kaklā divas koka tupeles un pavēlēja arī ashābiem darīt tāpat. Viņš veica divu rakatu ihrāma namazu. Slavējis Visvareno Allāhu un pateicies Viņam, mūsu kungs Sarvar al-kāināt lūdza: „Ak, Allāh! Dari, lai tas man būtu mabrūr un pieņemts hadžs, kurā nav liekulības, izrādīšanās un slavas tīkošanas!” Viņš ietērpās ihrāmā un, kad Džibrīls alaihis-salam to bija pavēstījis, sāka skaļā balsī izteikt talbiju. Kad tai pievienojās cildenie ashābi, zeme un debesis sāka dunēt no talbijas saucieniem: „Labbaik! Allahumma labbaik! Labbaik! La šarika laka labbaik! Innal hamda van-nimata laka val-mulka la šarika lak! …”

Viņš devās pa Baidā ceļu Malalas virzienā. Aiz viņa kā straume plūda ashābi. Pa ceļam pievienojās arvien jauni ļaudis. Kad viņi nonāca Rauhā ielejā, kur bija veikuši namazu gandrīz septiņdesmit pravieši, to skaitā arī Mūsa alaihis-salam, mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Šī ieleja ir viena no Paradīzes ielejām.” Šeit viņi veica namazu. No turienes viņi devās uz Munsarafu un rīta namazu veica Asāsā. Kad viņi nonāca Lahj al-Džamalā, viņš jutās nevesels, lika sev nolaist asinis (hidžāma) un apmetās Sukjā. Kad viņi nonāca Abvā, kur bija mirusi viņa godājamā māte hazrat Āmina, viņš apmeklēja viņas kapu un raudāja. Viņš lika raudāt arī tiem, kas bija ar viņu. Pēc tam viņi caur Talaat al-Jaman, Džuhfu, Gadīr Hum un Kudaidu nonāca Usfāna ielejā. Šeit mūsu kungs Pravietis teica hazrat Abū Bakram: „Hūds un Sālihs alaihimas-salam gāja šeit garām, izteikdami hadža talbiju, apjozuši ap gurniem vilnas apmetni, tērpušies raibā audumā un jādami uz jauniem, sarkaniem kamieļiem, kuru pavadas bija nopītas no palmu šķiedrām.”1 Viņi turpināja ceļu caur Ganīmu, Marr az-Zahrānu un Sarifu un nonāca Zī Tuvā. Pavadījuši šeit nakti un veikuši rīta namazu, viņi pagāja garām Hadžūnai un pa Kadā kāpumu ienāca Mekā. Pēc 10 dienu ilga ceļojuma viņi sasniedza Meku zū al-hidža mēneša 4. dienā. Kad pievienojās tie, kas bija atnākuši veikt hadžu no Jemenas un citām zemēm, musulmaņu skaits pārsniedza 90 tūkstošus. (Saskaņā ar vienu vēstījumu viņu bija simt četrpadsmit tūkstoši, saskaņā ar citu – ap simt divdesmit tūkstošiem.)

„Ak, Allāh! Dari, lai tas man būtu mabrūr un pieņemts hadžs, kurā nav liekulības, izrādīšanās un slavas tīkošanas!” Svētais hadīss

Ieraudzījis Baitullāhu, mūsu kungs Allāha Sūtnis lūdza:

„Ak, Allāh! Vairo šī Nama godu, cildenumu, varenību un cieņu. Vairo arī godu, varenību, cieņu un labestību tam, kas to godina ar hadžu un umru.”

Un tad viņš sāka veikt manāsikus. Visu hadža laiku viņš dzīvoja teltī, kas bija uzcelta Abtahā starp Meku un Minā. Mūsu mīļais Pravietis zū al-hidža mēneša 8. (tarvijas) dienā devās uz Minā, bet 9. (arafas) dienā – uz Arafātu. Viņš nonāca Uranas ielejā Arafātas ielejas vidū un tur apstājās. Pēcpusdienā, sēdēdams uz savas kamielenes Kasvā, viņš teica savu Atvadu hutbu un atvadījās no cildenajiem ashābiem, radijallahu anhum.2

ES ATNĀCU PIE TEVIS!
Ak, grēcinieku patvērums, es atnācu meklēt patvērumu pie tevis!
Daudz pārkāpumu esmu darījis; es atnācu tevi lūgties!
Es nomaldījos tumšās vietās, iestigu purvos;
es atnācu pie gaismas avota, kas apgaismo taisno ceļu.
Man palikusi tikai viena dzīvība, ak, visu dzīvību dzīvība!
Vai pieklājas teikt: „Es atnācu upurēt savu dzīvību”?
Ciešanu nomākto ārsts esi tu, bet es – slims sirdī.
Lai sirds brūcei rastu zāles, es atnācu klauvēt pie tavām durvīm.
Pie dāsno durvīm kaut ko nest ir kļūda;
es atnācu skūpstīt zemi, ko tu pagodināji, uz tās kāpdams.
Mani grēki ir daudz kā kalns, mana seja melna kā darva!
Es atnācu pilnīgi atbrīvoties no šīs nastas un melnuma.
Viena vienīga lāse no tavas labvēlības jūras noteikti visu nomazgā,
kaut arī es atnācu ar darbu grāmatu, kas melna kā mana seja.
Kaut es varētu piespiest seju pie tavām durvīm, ak, mīļotais, dārgāks par manu dzīvību!
Ko nevar panākt ar ūdeni, to panāk ar to zemi!