TABŪKAS KARAGĀJIENS

Tabūka ir labi zināma vieta pusceļā starp Medīnu un Damasku. Daži teica, ka tas ir avota nosaukums. Šo karagājienu nosauca par Tabūkas karagājienu, jo tas bija mūsu kunga Pravieša pēdējais karagājiens. To sauc arī par „Fādiha” (apkaunojošais), jo šajā karagājienā munāfiki tika apkaunoti. To sauc arī par „Džaiš al-usra”. Šajā karagājienā musulmaņi pārcieta lielas grūtības. Turklāt ceļš bija tāls, un laiks – ļoti karsts. Ienaidnieka karavīru bija daudz, un viņi bija spēcīgi. Bija bada laiks. Uz viena kamieļa jāja desmit cilvēku. Lielākā daļa karavīru veselu mēnesi neēda neko citu kā vien dateles. Reizēm viņi ēda grauzdētus miežus. Reizēm neatrada pat tos. Tabūkas karagājienā izgāja hidžras devītā gada radžaba mēnesī, ceturtdienā.

Šajā devītajā gadā, kad islāms strauji izplatījās Arābijas pussalā, kristiešu arābi uzrakstīja vēstuli Bizantijas imperatoram Hēraklijam, kurš apskauda „islāma valsti” un gribēja kavēt tās augšanu: „Tas cilvēks, kurš parādījās, pasludinādams sevi par pravieti, ir miris. Musulmaņi tagad cieš badu un trūkumu. Ja tu gribi viņus pievērst savai reliģijai, tagad ir īstais brīdis.” Saņēmis šo vēstuli, Hēraklijs nosūtīja četrdesmit tūkstošu vīru karaspēku Kubāda vadībā karot pret musulmaņiem. Uzzinājis par to, mūsu kungs, Visuma lepnums, sapulcināja savus ashābus un pavēlēja viņiem gatavoties karam. Tā kā tajā gadā bija sausums, ashābi atradās lielā materiālā trūkumā. Tikai tirgotāju stāvoklis bija mazliet labāks. Islāma karaspēks bija ļoti liels. Pārtikas un kara līdzekļu bija maz. Gaidāmas bija grūtības. Mūsu kungs Pravietis vēlējās, lai viņa ashābi sniegtu arī materiālu palīdzību to karavīru apgādei, kuri piedalīsies karā. Šī mūsu kunga (sallallahu alaihi va sallam) vēlēšanās iedvesmoja ashābus. Ikviens nesa visu, kas viņam bija, un centās sagatavoties džihādam ar savu mantu un dzīvību.

Mūsu kunga Pravieša biedrs alā hazrat Abū Bakrs bija atnesis visu savu mantu. Kad Cildenākais Sūtnis jautāja: „Ak, Abū Bakr! Ko tu atstāji savai ģimenei?”, viņš atbildēja: „Es atstāju Visvareno Allāhu un Viņa Sūtni.” Hazrat Umars kā palīdzību bija atnesis pusi savas mantas. Mūsu kungs Pravietis arī viņam jautāja: „Ak, Umar! Ko tu atstāji savai ģimenei?” Viņš atbildēja: „Atstāju tikpat, cik atnesu.” Mūsu kungs Pravietis teica: „Starpība starp jums abiem ir tāda pati kā starpība starp jūsu vārdiem.” Tad hazrat Umars teica: „Lai mans tēvs un māte ir tev upurī, ak, Abū Bakr! Ikvienā sacensībā labos darbos tu mani apsteidz. Tagad es skaidri sapratu, ka nevienā lietā nespēšu tevi apsteigt,” un tā izteica viņam savu atzinību.1 Cildenie ashābi centās palīdzēt, cik vien spēja. Taču munāfiki viņus izsmēja: „Jūs dodat, lai izrādītos.” Mūsu kungs Pravietis teica: „Kas šodien dos sadaku, tā sadaka Augšāmcelšanās dienā Visvarenā Allāha priekšā liecinās par labu viņam.” Pēc šiem mūsu kunga Pravieša svētītajiem vārdiem ticīgie sāka palīdzēt vēl vairāk. Hazrat Usmāns ibn Afāns apgādāja pusi karaspēka.2 Usmāns Zū an-Nūrain (radijallahu anhu) šim karaspēkam bija devis deviņsimt piecdesmit kamieļu ar visu iejūgu un piecdesmit zirgu, apmaksājis to jātnieku apgādi un turklāt vēl atsūtījis desmit tūkstošus dināru jeb septiņsimt rukiju zelta.3 Tā no visiem musulmaņiem viņš palīdzēja visvairāk. Hazrat Usmāns karaspēka vajadzības bija apmierinājis tik pilnīgi, ka nebija aizmirsis ielikt pat lielās adatas, ar kurām viņiem vajadzēja lāpīt ūdens maisus. Par šo viņa palīdzību mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „No šīs dienas Usmānam vairs netiks pierakstīts neviens grēks.”4 Arī kāds no ashābiem, kura materiālais stāvoklis bija ļoti grūts, lai iegūtu atlīdzību (savābs) par palīdzību džihādam, tajā naktī līdz rītam smēla ūdeni kādā dateļpalmu dārzā, nopelnītās dateles atnesa mūsu kungam Pravietim un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Lai iegūtu sava Kunga labpatiku, es atnesu to, kas man ir. Lūdzu, pieņem to.”

„Ak, Umar! Starpība starp jums abiem (tevi un Abū Bakru) ir tāda pati kā starpība starp jūsu vārdiem” Svētais hadīss

Kamēr musulmaņu vīrieši pūlējās palīdzēt, cik vien spēja, arī sievietes šajā ceļā pienācīgi pildīja savu pienākumu. Kad gatavojās Tabūkas karagājienam, musulmaņiem bija ļoti grūts laiks. Bads bija tik bargs, ka daudzi no cildenajiem ashābiem, kuriem vairs nekas nebija palicis, nāca pie mūsu kunga Allāha Sūtņa un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Mums nav ar ko jāt! Mums nav arī ko ēst! Šajā karagājienā mēs negribam no tevis šķirties un vēlamies iegūt džihāda atlīdzību.” Mūsu mīļais Pravietis viņiem ar sāpēm sirdī paziņoja, ka viņam vairs nav neviena dzīvnieka, ar ko viņus apgādāt. Reiz Sālims ibn Umairs, Abdullāhs ibn Mugafals, Abū Lailā Māzinī, Ulba ibn Zaids, Amrs ibn Humāms, Haramī ibn Abdullāhs un Irbāds ibn Sārija nāca pie mūsu mīļā Pravieša ar to pašu lūgumu. Mūsu kungs viņiem lielās bēdās teica: „Es neatrodu neviena jājamā dzīvnieka, ko jums dot.” Tad viņi, bēdādamies, ka ir jāpaliek šķirtiem no mūsu kunga Pravieša un nevar piedalīties džihādā, sāka raudāt. Tad Visvarenais Allāhs atklāja šo svēto ājatu, kura nozīme ir: „(Ak, Mans Sūtni!) Kad viņi atnāca pie tevis (lai piedalītos džihādā), tu viņiem teici: ‚Man nav jājamo dzīvnieku, ko jums dot.’ Viņi aizgāja ar asarām acīs, bēdādamies, ka viņiem nav, ko šajā ceļā ziedot (un ka nevar piedalīties karā). Viņiem nav nekādas atbildības (grēka).”5 Beidzot hazrat Abāss un hazrat Usmāns apgādāja karagājienam arī viņus. Kad sagatavošanās bija pabeigta, mūsu kungs Pravietis sapulcināja karaspēku pie Sanijat al-Vadā. Gandrīz nebija neviena, kas karagājienā nepiedalītos. Sapulcinājis karaspēku un nolēmis doties ceļā, mūsu kungs Cildenākais Sūtnis atstāja Medīnā savā vietā Muhamedu ibn Maslamu.6 Uzsākot gājienu, mūsu kungs Pravietis teica: „Ņemiet līdzi vairāk apavu. Kamēr jums būs rezerves apavi, jūs necietīsiet grūtības.”

Kad karaspēks devās ceļā, munāfiku vadonis Abdullāhs ibn Ubajs, lai iebiedētu musulmaņus, teica nepieņemamus vārdus. Viņš pat teica: „Zvēru, man šķiet, ka es redzu viņu un viņa ashābus pa diviem sasietus ar virvēm …” Taču cildenie ashābi šiem vārdiem nepievērsa nekādu uzmanību, un viņu kvēle piedalīties džihādā kļuva arvien lielāka. To redzot, munāfiki plīsa no dusmām. Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis gatavojās no Sanijat al-Vadā doties uz Tabūku, viņš lika izvērst karaspēka karogus un standartus. Lielo karogu viņš deva hazrat Abū Bakram, vēl vienu karogu – hazrat Zubairam ibn Avāmam. Ausa cilts karogu viņš deva Usaidam ibn Hudairam, bet Hazradža cilts karogu – Abū Dudžānam.7 Mūsu kunga Pravieša vadībā bija trīsdesmit tūkstoši cildeno ashābu, no tiem desmit tūkstoši jātnieku. Par labā spārna komandieri tika iecelts hazrat Talha ibn Ubaidullāhs, bet par kreisā spārna – hazrat Abdurahmāns ibn Aufs.8 Slavenie ashābi sava Pravieša vadībā devās ceļā ļoti karstā laikā. Tā kā viņu priekšgalā bija Visvarenā Allāha Habībs, ne ēdiena un dzēriena trūkums nevarēja likt viņiem griezties atpakaļ, ne ceļa tālums un ienaidnieka karavīru daudzums nespēja viņus iebiedēt. Šādā stāvoklī varēja doties jebkurp. Mūsu mīļais Pravietis un varonīgie ashābi katrā apmešanās vietā kādu laiku atpūtās un tad turpināja ceļu. Viņu astotā apmešanās vieta bija Hidžrs, kur tika iznīcināta Sāliha alaihis-salam tauta. Tā kā viņi neklausīja sava pravieša pavēlei, Visvarenais Allāhs viņus iznīcināja ar briesmīgu saihu, tas ir, skaņu. Visuma Sultāns teica saviem ashābiem: „Šonakt no pretējās puses pūtīs stipra vētra. Lai neviens neceļas kājās, ja blakus nav biedra. Lai katrs sasien sava kamieļa ceļgalu. Šī ir vieta, kur nāca sods. Lai neviens nedzer šo ūdeni un neveic ar to abdestu! …” Visi paklausīja šai pavēlei. Naktī sacēlusies stipra vētra sāka visu apkārt apgāzt. Tobrīd kāds, kurš nebija sasējis savu kamieli, viens pats piecēlās to meklēt; vētra viņu sagrāba, aiznesa un nosvieda Taija kalna pakājē. Kādam citam ļoti steidzami vajadzēja nokārtot dabisko vajadzību. Vietā, kur viņš to aizgāja darīt, viņš saslima ar slimību, ko sauc par hunāku (garo klepu). Pēc mūsu kunga Pravieša lūgšanas viņš atkal izveseļojās.

Tajā rītā ūdens traukos nebija palicis ne piliena. No slāpēm visi bija nonākuši līdz nāves malai. Munāfiki to izmantoja kā izdevību un mēģināja sacelt nesaskaņas, sacīdami: „Ja Muhameds patiešām būtu pravietis, viņš lūgtu Allāhu un liktu līt lietum.”

Kad par stāvokli tika ziņots pasauļu valdniekam, viņš pacēla savas svētītās rokas un lūdzās Visvareno Allāhu dāvāt lietu. Karstajās bezmākoņu debesīs tūdaļ parādījās lietus mākoņi. Sākās stiprs lietus. Visi piepildīja savus traukus, veica abdestu un padzirdīja dzīvniekus. Kad lietus mitējās un mākoņi izklīda, kļuva redzams, ka lija tikai virs karaspēka.

„Kas šodien dos sadaku, tā sadaka Augšāmcelšanās dienā Visvarenā Allāha priekšā liecinās par labu viņam” Svētais hadīss

Tabūkas karagājiens

Mūsu mīļais Pravietis un ashābi izsauca takbīru. Viņi slavēja Visvareno Allāhu. Munāfikiem viņi teica: „Tagad jums vairs nav nekāda attaisnojuma. Ticiet Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim un kļūstiet par krietniem musulmaņiem! …” Taču nekaunīgie munāfiki atbildēja: „Nu un kas? … Mākonis, garām ejot, nolija un aizgāja! …” Arī bads bija sasniedzis galējo robežu – tiktāl, ka vienu dateli dalīja divi cilvēki. Neraugoties uz lielo karstumu, izsalkumu un slāpēm, viņi bija pietuvojušies Tabūkai. Mūsu kungs Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Inšallah rīt priekšpusdienā jūs nonāksiet pie Tabūkas avota. Neaiztieciet to ūdeni, līdz es atnākšu.” Nākamajā dienā viņi tur nonāca. Avotā ūdens bija pavisam maz. Mūsu mīļais Pravietis lika ieliet daļu avota ūdens traukā, iemērca tajā savu svētīto roku un lūdza Allāhu. Pēc tam ūdeni ielēja atpakaļ avotā. Ūdens vienā mirklī sacēlās un vairojās. Lai gan dzēra viss trīsdesmit tūkstošu vīru islāma karaspēks, ūdens nemaz nesamazinājās. Vēlāk ar šo ūdeni, kas bija mūsu kunga, Visuma lepnuma, brīnums, tika apūdeņota visa apkārtne. Tas apvidus kļuva par zaļu līdzenumu, pārpilnu ar svētību. Kad mūsu kungs Cildenākais Sūtnis ar saviem slavenajiem ashābiem nonāca Tabūkā, viņi savā priekšā neatrada bizantiešu karaspēku, kas sastāvēja no bizantiešiem un kristietībai pievērstām arābu ciltīm, tādām kā Āmila, Lahms un Džuzāms. Pie Mūtas trīs tūkstoši mudžāhidu bija sakāvuši simt tūkstošu vīru lielo bizantiešu karaspēku. Tagad viņu priekšā stāvēja trīsdesmit tūkstoši mudžāhidu, un viņu komandieris bija Visuma valdnieks. Izdzirdējuši, ka mūsu mīļais Pravietis ir sapulcinājis savus varonīgos ashābus un atnācis, bizantieši cits pēc cita meklēja, kur paslēpties.

Apspriedies ar saviem ashābiem, mūsu kungs Allāha Sūtnis tālāk par Tabūku negāja. Tobrīd dažas ciltis un valstis, kas atradās tajā apvidū, bija dzirdējušas, ka atnācis islāma karaspēks. Aiz bailēm katra no tām nosūtīja pie mūsu kunga Pravieša delegāciju un lūdza drošību, apņemoties maksāt džizju. Mūsu kungs Pravietis izrādīja žēlsirdību un pieņēma viņu priekšlikumus; ar katru no tām tika uzrakstīts atsevišķs līgums, un tām tika paziņots, ka tās ir drošībā.

Mūsu kungs Sarvar al-kāināt alaihi afdalus-salavat gandrīz divdesmit dienas gaidīja ienaidnieku. Tabūkā viņš daudzkārt sarunājās ar saviem cildenajiem ashābiem un mazgāja viņu sirdis gaismas jūrā. Garīgo bagātību (faizs) un svētību, kas plūda no viņa svētītās sirds, viņš lēja viņu sirdīs. Vienā no savām nesalīdzināmajām sarunām viņš teica: „Vai pastāstīt jums, kas ir labākais un godājamākais no cilvēkiem?” Cildenie ashābi atbildēja: „Pastāsti, ak, Allāha Sūtni!”

Tad viņš teica: „Labākais no cilvēkiem ir tas, kurš uz sava zirga vai kamieļa muguras vai uz savām kājām līdz pēdējai elpai darbojas Visvarenā Allāha ceļā. Bet ļaunākais no cilvēkiem ir tas izvirtušais, kurš lasa Visvarenā Allāha Grāmatu, bet negūst no tās nekāda labuma.”

Kādam, kas jautāja par šahīda nāvi, viņš teica: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kura varā ir mana esamība: Augšāmcelšanās dienā šahīdi nāks ar zobeniem, kas karāsies viņiem kaklā. Viņi sēdēs uz gaismas minbariem.”9

Šajā karagājienā tika redzēti daudzi mūsu kunga Pravieša brīnumi. Tā, kad gatavojās atgriezties no Tabūkas uz Medīnu, ashābi, kuri no izsalkuma bija nonākuši līdz nepanesamam stāvoklim, pastāstīja par to mūsu kungam Pravietim. Mūsu kungs Allāha Sūtnis lika savākt uz ādas pārklāja viņu atlikušo pārtiku. Ar to tik tikko pietika, lai piepildītu nelielu katlu. Mūsu kungs Sarvar al-ālam (sallallahu alaihi va sallam) atjaunoja savu abdestu un veica divu rakatu namazu. Viņš pacēla savas svētītās rokas un lūdza, lai ēdiens tiktu svētīts. Pēc tam viņš pavēlēja saviem ashābiem atnest savus traukus. Tie tika piepildīti tā, ka lielajā karaspēkā nepalika neviena tukša trauka. Turklāt visi redzēja, ka, lai gan visi mudžāhidi ēda, līdz bija paēduši, ēdiens uz pārklāja nemaz nesamazinājās.

„Inšallah rīt priekšpusdienā jūs nonāksiet pie Tabūkas avota. Neaiztieciet to ūdeni, līdz es atnākšu” Svētais hadīss