AICINĀJUMA VĒSTULES
Vēstules valdniekiem
Mūsu kungs, godājamais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam), pēc atgriešanās no Hudaibijas vēlējās, lai islāms izplatītos pa visu pasauli, lai cilvēki izglābtos no Elles mokām un gūtu patieso laimi. Jo viņš bija sūtīts kā žēlastība visai pasaulei. Tādēļ viņš nolēma sūtīt vēstnešus pie apkārtējo zemju valdniekiem un aicināt viņus uz islāmu. Hidžras sestā gada zū al-hidžas mēneša beigās, septītā gada muharama mēneša sākumā viņš sūtīja Amru ibn Umaiju (radijallahu anhu) pie Abesīnijas valdnieka, Dihju al-Kalbī (radijallahu anhu) – pie Bizantijas valdnieka, bet Hātibu ibn Abī Baltau (radijallahu anhu) – pie Ēģiptes valdnieka. Ar to pašu uzdevumu viņš sūtīja arī Abdullāhu ibn Huzāfu (radijallahu anhu) pie Irānas valdnieka, Šudžu ibn Vahbu (radijallahu anhu) – uz Gasānu, Salītu ibn Amru (radijallahu anhu) – uz Jamāmu, bet Alā Hadramī – pie Bahreinas emīra Munzira ibn Sāvī.1 Šie vēstneši bija izlasītākie no cildenajiem ashābiem – vīri ar visskaistāko izskatu un visskaistāko runu. Katram valdniekam tika uzrakstīta atsevišķa vēstule ar aicinājumu pieņemt islāmu. Mūsu mīļais Pravietis vēstuļu apakšā uzspieda zīmogu ar sava sudraba gredzena akmeni, kurā trīs rindās no apakšas uz augšu bija iegravēti vārdi „Muhammad, Rasul, Allah”. Kā mūsu kunga Pravieša brīnums vēstneši, kuriem bija jādodas pie valdniekiem, no rīta pamodās, jau prazdami tās valsts valodu, uz kuru katram bija jādodas.2
Vēstule negušam Ashamam
Hazrat Amram ibn Umaijam, kuram bija jādodas uz Abesīniju, bija arī jālūdz negušs Ashama, lai tas nosūta uz Medīnu tos cildenos ashābus, kas agrāk bija pārcēlušies uz turieni. Mūsu kungs Allāha Sūtnis negušam bija sūtījis divas vēstules. Amrs ibn Umaija drīz sasniedza Abesīniju un stājās karaļa neguša Ashamas priekšā. Vispirms viņš pasniedza pirmo vēstuli. Negušs nokāpa no sava troņa un ar ļoti lielu godbijību un mīlestību pieņēma vēstuli. Viņš to noskūpstīja, pieskārās ar to savai sejai un acīm, tad atvēra un lika to nolasīt: „Bismillahirrahmanirrahim! No Visvarenā Allāha Sūtņa Muhameda alaihis-salam Abesīnijas karalim negušam Ashamam!… Lai miers tam, kas seko pareizajai vadībai!…
„Ak, valdniek! Es aicinu tevi ticēt Visvarenajam Allāham, kuram nav ne līdzinieka, ne biedra, pielūgt Viņu un sekot man, kā arī ticēt tam, ko Visvarenais Allāhs man ir sūtījis. Jo es esmu Visvarenā Allāha Sūtnis, kam pavēlēts to pasludināt” Mūsu mīļais Pravietis Muhameds alaihis-salam
Viena no vēstulēm, ko mūsu kungs Allāha Sūtnis
sallallahu alaihi va sallam sūtīja valdniekiem
Zīmogā vēstules apakšējā kreisajā stūrī trīs rindās no apakšas uz augšu ir rakstīti vārdi „Muhammad, Rasul, Allah”. Šis zīmogs, iegravēts sudraba gredzena akmenī, tika uzspiests katras nosūtītās aicinājuma vēstules apakšā. Allāha Sūtnis sallallahu alaihi va sallam lietoja šo gredzenu kā valsts zīmogu, līdz aizgāja uz mūžīgo pasauli. Pēc tam tas bija hazrat Abū Bakra, tad hazrat Umara un visbeidzot hazrat Usmāna zīmogs viņu kalifāta laikā. Hazrat Usmāns to varēja lietot tikai sešus mēnešus. Kādu dienu gredzens noslīdēja kalifam no pirksta un iekrita Arīsa akā. Lai gan to meklēja visur, tā arī neatrada.
Ak, valdniek! Es vēlu, lai tu būtu sveiks un vesels, un slavēju Visvareno Allāhu par Viņa dāvanām tev. Nav cita dieva kā vien Viņš. Viņš ir al-Malik (vienīgais, kam visā Visumā ir vara pār visu). Viņš ir al-Kuddūs (brīvs no jebkādas vainas un trūkuma). Viņš ir as-Salām (kas pasargā savus kalpus no visām briesmām). Viņš ir al-Mumin (kas dāvā drošību). Viņš ir al-Muhaimin (kas visu uzrauga un sargā).
Es apliecinu, ka Īsa (alaihis-salam) ir Visvarenā Allāha gars un vārds, ko Viņš raidīja Marjamai, kas bija ļoti šķīsta, tikla un pilnīgi novērsusies no jebkādas laicīgās dzīves. Tā viņa kļuva grūta ar Īsu. Kā Visvarenais Allāhs ar savu varenību radīja Ādamu, tā Viņš radīja arī Īsu.
Ak, valdniek! Es aicinu tevi ticēt Visvarenajam Allāham, kuram nav ne līdzinieka, ne biedra, pielūgt Viņu un sekot man, kā arī ticēt tam, ko Visvarenais Allāhs man ir sūtījis. Jo es esmu Visvarenā Allāha Sūtnis, kam pavēlēts to pasludināt. Tagad es tev esmu pasludinājis to, kas vajadzīgs, un devis padomu, kas tev nodrošinās laimi gan šajā pasaulē, gan mūžīgajā pasaulē. Pieņem manu padomu! Lai miers tiem, kas atraduši vadību un nonākuši uz pareizā ceļa.”
Valdnieks Ashama, ar lielu pieklājību un pazemību uzklausījis mūsu kunga Cildenākā Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) vēstuli, nekavējoties izrunāja ticības apliecinājumu (šahāda) un kļuva par musulmani, sacīdams:
„Ašhadu an la ilaha illallah va ašhadu anna Muhammadan abduhu va rasuluhu.” Pēc tam viņš teica: „Es zvēru, ka viņš ir tas pravietis, kura atnākšanu gaidīja Grāmatas ļaudis – ebreji un kristieši – un kura atnākšanu vēstīja iepriekšējie pravieši. Ja man būtu iespēja doties pie viņa, es noteikti dotos un iegūtu godu viņam kalpot!” Viņš ar godbijību ielika vēstuli skaistā lādītē un sacīja: „Kamēr šīs vēstules būs šeit, labums un svētība neatstās Abesīniju.”3 Negušs Ashama ar godbijību izlasīja otrajā vēstulē dotos rīkojumus un pēc Pravieša pavēles (amr an-nabavī) salaulāja Cildenāko Sūtni ar mūsu māti Umm Habība, kas tā kļuva par mūsu mīļā Pravieša svētīto sievu. Apmēram divus mēnešus viesmīlīgi uzņēmis mūsu māti Umm Habība un cildenos ashābus, kas tur atradās, viņš ar ļoti daudzām dāvanām nosūtīja viņus ar kuģiem uz Medīnu. Vēstulē, ko viņš sūtīja līdzi, viņš paziņoja, ka ir pieņēmis ticību.
Vēstule Bizantijas imperatoram Hēraklijam
Arī hazrat Dihjam al-Kalbī bija uzdots aicināt Bizantijas imperatoru pieņemt islāmu. Viņam vajadzēja nodot vēstuli Gasānas valdniekam Hārisam, kas atradās Busrā, un tam savukārt vajadzēja to nosūtīt Bizantijas imperatoram Hēraklijam. Hazrat Dihja, ar lielu godbijību saņēmis aicinājuma vēstuli no mūsu kunga Pravieša (sallallahu alaihi va sallam), steigšus ieradās Busrā. Viņš tikās ar Hārisu un izstāstīja, ar ko ir atnācis. Hāriss deva Dihjam līdzi Adī ibn Hātimu, kas vēl nebija kļuvis par musulmani, un sūtīja viņus pie Hēraklija, kas tobrīd atradās Jeruzalemē. Abi kopā ieradās Jeruzalemē un sāka meklēt iespēju tikties ar imperatoru. Imperatora ļaudis teica hazrat Dihjam: „Kad stāsies ķeizara priekšā, tev būs jāiet ar noliektu galvu, bet, pienācis tuvāk, jānometas pie zemes un jāveic sadžda. Kamēr viņš tev neatļaus piecelties no sadždas, tu nekādā ziņā nedrīksti pacelt galvu no zemes.” Šie vārdi hazrat Dihjam šķita smagi, un viņš tiem atbildēja: „Mēs, musulmaņi, neveicam sadždu nevienam citam kā vien Visvarenajam Allāham. Turklāt tas, ka cilvēks veic sadždu cilvēka priekšā, ir pretrunā ar cilvēka dabu.” Tad ķeizara ļaudis sacīja: „Tādā gadījumā ķeizars nekad nepieņems vēstuli, ko tu esi atnesis, un padzīs tevi no sava vaiga.” Hazrat Dihja atbildēja: „Mūsu Pravietis Muhameds alaihis-salam neļauj, lai kāds viņa priekšā veiktu sadždu; viņš neļauj pat viegli paklanīties viņa priekšā. Ja kāds grib ar viņu runāt, kaut vai vergs, viņš tam velta uzmanību. Viņš to pieņem, uzklausa viņa bēdas, atvieglo viņa grūtības un iepriecina viņa sirdi. Tāpēc visi, kas viņam seko, ir brīvi un godājami.”
„Es zvēru, ka viņš ir tas pravietis, kura atnākšanu gaidīja Grāmatas ļaudis – ebreji un kristieši – un kura atnākšanu vēstīja iepriekšējie pravieši” Negušs Ashama (rahmatullahi alaih)
Kāds no tiem, kas dzirdēja šos vārdus, sacīja: „Ja jau tu negribi veikt sadždu ķeizara priekšā, es tev parādīšu citu ceļu, kā izpildīt uzņemto uzdevumu. Pils priekšā ir vieta, kur ķeizars atpūšas. Katru dienu pēcpusdienā viņš iziet šajā pagalmā un tur pastaigājas. Tur ir minbars (kancele). Ja uz tā ir kāds raksts, viņš vispirms to paņem un izlasa un tikai tad atpūšas. Ej tagad, noliec vēstuli uz šī minbara un gaidi ārā. Ieraudzījis vēstuli, viņš liks tevi pasaukt. Tad tu izpildīsi savu uzdevumu.”
Tad hazrat Dihja atstāja vēstuli norādītajā vietā. Hēraklijs paņēma vēstuli un pieprasīja tulku, kas prot arābu valodu. Tulks sāka lasīt mūsu kunga Allāha Sūtņa vēstuli. Vēstules pašā augšā bija rakstīts: „Bismillahirrahmanirrahim! No Visvarenā Allāha Sūtņa Muhameda (alaihis-salam) bizantiešu lielkungam Hēraklijam.” Hēraklija brāļadēls Jennaks ļoti saskaitās, ka vēstule sākas šādi, un ar dūri spēcīgi iesita tulkam pa krūtīm. No sitiena spēka tulks nogāzās zemē, un svētītā vēstule izkrita viņam no rokām. Hēraklijs jautāja Jennakam: „Kāpēc tu tā darīji?” Tas atbildēja: „Vai tu neredzi vēstuli? Viņš to ir sācis ar savu vārdu pirms tava vārda un nav pateicis, ka tu esi valdnieks, bet raksta: ‚Bizantiešu lielkungam Hēraklijam.’ Kāpēc viņš nav rakstījis ‚bizantiešu valdniekam’ un nav sācis ar tavu vārdu? Viņa vēstuli šodien nedrīkst lasīt.”
Tad Hēraklijs sacīja: „Es zvēru pie Allāha, tu esi vai nu ļoti neprātīgs, vai pavisam traks. Es nezināju, ka tu esi tāds. Vai tu gribi saplēst un aizmest vēstuli, pirms es vēl esmu paskatījies, kas tajā rakstīts? Es zvēru pie savas dzīvības: ja viņš ir Allāha Sūtnis, kā viņš saka, tad viņam ir taisnība, rakstot vēstulē savu vārdu pirms mana un dēvējot mani par bizantiešu lielkungu. Es esmu tikai viņu kungs, nevis viņu valdnieks.” Un viņš padzina Jennaku no sava vaiga. Pēc tam viņš lika pasaukt vīru, vārdā Uskūfs, kas bija viszinošākais no kristiešiem, viņu vadītājs un paša Hēraklija padomnieks. Viņš lika tam nolasīt vēstuli. Vēstules turpinājumā bija teikts: „Lai miers tiem, kas seko Visvarenā Allāha vadībai un ir nonākuši uz pareizā ceļa!” Un tālāk: „(Ak, bizantiešu lielkung!) Es aicinu tevi uz islāmu. Pieņem islāmu, lai tu tiktu glābts. Kļūsti par musulmani, lai Visvarenais Allāhs tev dotu divkāršu atalgojumu. Ja tu novērsīsies, visu kristiešu grēks gulsies uz tevi. ‚(Mans Sūtni!) Saki: Ak, Grāmatas ļaudis (ebreji un kristieši)! Nāciet pie vārda, kas mums ir kopīgs: ka mēs nepielūdzam neko citu kā vien Visvareno Allāhu, nepielīdzinām Viņam nekā un neviens no mums, atstājot Visvareno Allāhu, neatzīst nevienu citu par Kungu. Ja viņi no šī vārda novēršas, sakiet: Esiet liecinieki, ka mēs esam patiesi musulmaņi.’”4
Kamēr tika lasīta mūsu kunga Cildenākā Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) vēstule, Hēraklijam no pieres pilēja sviedri. Kad vēstule bija nolasīta, viņš sacīja: „Kopš Sulaimāna alaihis-salam laikiem es nebiju redzējis vēstuli, kas sāktos ar vārdiem ‚Bismillahirrahmanirrahim’.” Kad Hēraklijs jautāja Uskūfam, ko tas domā par šo lietu, tas atbildēja:
„Es zvēru pie Allāha, viņš ir tas pravietis, kura atnākšanu mums vēstīja Mūsa un Īsa (alaihimas-salam). Mēs taču gaidījām viņa atnākšanu.”
Hēraklijs jautāja: „Ko tu man iesaki darīt šajā lietā, ko tu uzskati par pareizu?” Uskūfs atbildēja: „Es uzskatu, ka tev būtu jāseko viņam.” Hēraklijs sacīja: „Es ļoti labi zinu to, ko tu saki. Bet man nepietiek spēka sekot viņam un kļūt par musulmani. Jo tad es zaudēšu savu varu, un viņi mani nogalinās.” Tad viņš lika pasaukt hazrat Dihju un Adī ibn Hātimu. Adī sacīja: „Ak, valdniek! Šis vīrs man blakus, kas ir no arābiem, sīklopu un kamieļu turētājiem, stāsta par kādu brīnumainu notikumu, kas noticis viņa zemē.” Hēraklijs jautāja: „Kas tas par notikumu, kas noticis jūsu zemē?” Hazrat Dihja atbildēja: „Mūsu vidū ir parādījies kāds vīrs. Viņš paziņoja, ka ir pravietis. Daļa ļaužu viņam seko, bet daļa viņam pretojas. Starp mums, ticīgajiem, un neticīgajiem notiek sadursmes.”
Pēc tam Hēraklijs sāka izzināt mūsu kunga Pravieša lietu. Viņš pavēlēja Damaskas pārvaldniekam atrast kādu cilvēku no tās pašas dzimtas, no kuras ir mūsu kungs Cildenākais Sūtnis. Tajā pašā laikā viņš uzrakstīja vēstuli savam draugam – kādam zinātniekam Romā, kas prata ebreju valodu, – un jautāja viņam par šo lietu. No drauga Romā pienāca vēstule, kurā bija teikts, ka cilvēks, par kuru viņš rakstījis, ir pēdējo laiku Pravietis. Damaskas pārvaldnieks savukārt sastapa kuraišu karavānu, kas bija devusies tirdzniecības darīšanās. Starp viņiem bija arī kuraišu vadonis Abū Sufjāns, kas vēl nebija kļuvis par musulmani. Abū Sufjāns stāsta: „Kad mēs bijām Gazā, Hēraklija pārvaldnieks Damaskā pienāca pie mums tā, it kā gribētu mums uzbrukt, un jautāja: ‚Vai jūs esat no tā vīra tautas, kas ir Hidžāzā?’ Mēs teicām: ‚Jā.’ Viņš sacīja: ‚Ejam! Jūs kopā ar mums dosieties pie imperatora.’” Viņš aizveda Abū Sufjānu un viņa ceļabiedrus uz Damasku. Damaskas pārvaldnieks noveda Abū Sufjānu un tos, kas bija ar viņu, pie Hēraklija. Tobrīd Hēraklijs atradās Jeruzalemē, Bait al-Makdisā. Viņš sēdēja kopā ar savu vezīru, uzlicis galvā kroni. Tur Hēraklijs pieņēma Abū Sufjānu un aptuveni trīsdesmit Mekas vīrus, kas bija kopā ar viņu.
Viņš lika pasaukt tulku un jautāja viņiem: „Kurš no jums pēc izcelsmes ir vistuvākais radinieks tam vīram, kas saka, ka ir pravietis?” Abū Sufjāns atbildēja: „Es esmu viņam pēc izcelsmes vistuvākais.” Hēraklijs lika atvest Abū Sufjānu sev tuvāk, bet pārējiem lika stāvēt aiz Abū Sufjāna. Hēraklijs jautāja: „Kāda ir jūsu radniecība?” Viņš atbildēja: „Viņš ir mana tēvoča dēls.” (Jo Abū Sufjāna vectēvs ir Umaija, bet Allāha Sūtņa vectēvs – Abdulmutalibs. Viņu vectēvi bija brālēni. Tāpēc viņš sacīja: „Viņš ir mana tēvoča dēls.” Viņu dzimtas savienojas pie Abd Manāfa, viņu vectēvu vectēva.) Lai gan Abū Sufjāns sākumā meloja, valdnieka draudi viņu iebiedēja, un viņš vairs nespēja melot.
„Es zvēru pie Allāha, viņš ir tas pravietis, kura atnākšanu mums vēstīja Mūsa un Īsa (alaihimas-salam). Mēs taču gaidījām viņa atnākšanu” Jeruzalemes Uskūfs
Tad starp viņiem notika šāda saruna. Hēraklijs: – Kāda ir jūsu vidū izcelsme tam vīram, kas saka, ka ir pravietis? – Viņš ir no sava laika visdižciltīgākās dzimtas. Pēc izcelsmes viņš ir izcilākais no mums. – Vai kāds no jums pirms viņa ir apgalvojis, ka ir pravietis? – Nē, nav. – Vai viņa senču vidū ir bijis kāds valdnieks? – Nē. – Vai viņam seko tautas dižciltīgie vai nabagi un vājie? – Viņam seko nabagi, vājie, jaunieši un sievietes. No viņa tautas vecajiem un dižciltīgajiem viņam seko tikai retais. – Vai viņa sekotāju kļūst vairāk vai mazāk? – Vairāk. – Vai ir kāds, kas, pieņēmis viņa reliģiju, no tās novērsies, jo tā viņam nav patikusi vai viņš ir sadusmojies? – Nav. – Vai pirms tam, kad viņš teica, ka ir pravietis, jūs kādreiz esat redzējuši viņu melojam? – Nē. – Vai šis pravietis kādreiz ir lauzis vienošanos vai nav turējis savu vārdu? – Nē, nav. Bet tagad mēs ar viņu esam noslēguši vienošanos uz kādu laiku pārtraukt cīņas. Mēs nezinām, ko viņš šajā laikā darīs. – Ko viņš jums pavēl? – Viņš pavēl pielūgt vienīgo Allāhu un nepielīdzināt Viņam nekā. Viņš mums aizliedz pielūgt to, ko pielūdza mūsu senči (elkus). Viņš pavēl veikt namazu, būt taisnīgiem, palīdzēt nabagiem, sargāties no aizliegtā (harāms), turēt doto vārdu, nepievilt uzticēto un apmeklēt radiniekus. Šīs sarunas notika Bait al-Makdisā, un tur tika nolasīta Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) svētītā vēstule. Kad Hēraklijs vēstuli noskūpstīja, pieskārās ar to acīm un uzlika to sev uz galvas, bizantiešu vidū troksnis kļuva vēl lielāks.
Ķeizars pavēlēja izvest Abū Sufjānu un pārējos kuraišus. Abū Sufjāns, kas vēl nebija kļuvis par musulmani, tur zvērēdams sacīja, ka tic, ka mūsu mīļā Pravieša lieta beigsies ar uzvaru. Hazrat Dihja nostājās Hēraklija priekšā un ar savu svētīto, skaisto seju un maigo balsi sacīja: „Ak, ķeizar! Pie tevis mani sūtīja kāds (Hāriss) no Busrā, un viņš ir labāks par tevi. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, ka tas, kurš mani sūtīja pie viņa (Allāha Sūtnis), ir labāks gan par viņu, gan par tevi. Tev vajadzētu ar pazemību uzklausīt manus vārdus un pieņemt dotos padomus! Jo, ja būsi pazemīgs, tu sapratīsi padomus. Bet, ja nepieņemsi padomus, tu nevarēsi būt taisnīgs!”
Hēraklijs sacīja: „Turpini!” Tad hazrat Dihja teica: „Tādā gadījumā es aicinu tevi ticēt Visvarenajam Allāham, kuram veica namazu Īsa alaihis-salam. Es aicinu tevi ticēt šim ummī Pravietim, kura atnākšanu vispirms Mūsa alaihis-salam un pēc viņa Īsa alaihis-salam vēstīja kā priecīgu vēsti un pareģoja. Ja tu par to kaut ko zini un gribi iegūt laimi gan šajā pasaulē, gan mūžīgajā pasaulē, tad paturi to acu priekšā. Citādi tu zaudēsi mūžīgās pasaules laimi un paliksi neticībā (kufrs) un širkā. Un labi zini arī to, ka Visvarenais Allāhs, kas ir tavs Kungs, iznīcina netaisnos un maina dāvanas.”
Hēraklijs sacīja: „Es nekad neatstāju neizlasītu rakstu, kas nonācis manās rokās, un nelaižu prom zinātnieku, kas atnācis pie manis, neizjautājis un neuzzinājis no viņa to, ko nezinu. No tā es redzu tikai labumu un svētību. Dod man laiku to apdomāt un atrast patiesību.” Vēlāk Hēraklijs pasauca hazrat Dihju pie sevis un runāja ar viņu divatā. Viņš atklāja, kas ir viņa sirdī: „Es zinu, ka tas, kurš tevi sūtījis, ir pēdējo laiku Pravietis, kura atnākšana ir vēstīta grāmatās un kuru visi ir gaidījuši. Tikai es baidos, ka bizantieši mani nogalinās, ja es viņam sekošu. Es tevi sūtīšu pie Safātira, kas ir viņu vislielākais zinātnieks un kuru viņi ciena vairāk nekā mani. Visi kristieši viņam seko. Ja viņš pieņems ticību, visi bizantieši pieņems ticību. Tad arī es atklāšu to, kas ir manā sirdī, un savu ticību.”
Pēc tam Hēraklijs uzrakstīja vēstuli, iedeva to hazrat Dihjam un sūtīja viņu pie Safātira.
Priesteris Safātirs
Mūsu kungs Allāha Sūtnis bija sūtījis vēstuli arī Safātiram. Safātirs, izlasījis vēstules un dzirdējis par mūsu kunga Pravieša īpašībām, sacīja, ka nav nekādu šaubu, ka viņš ir pēdējo laiku Pravietis, kura atnākšanu vēstīja hazrat Mūsa un hazrat Īsa, un pieņēma ticību. Viņš aizgāja mājās, ieslēdzās un trīs nedēļas neiznāca teikt sprediķus, ko teica katru svētdienu. Kristieši sauca: „Kas noticis ar Safātiru, ka kopš sarunas ar to arābu viņš neiznāk ārā? Mēs gribam viņu!”
Safātirs novilka savu melno priestera tērpu. Viņš uzvilka baltas drēbes un ar zizli rokā ieradās baznīcā. Sapulcinājis pilsētas iedzīvotājus, viņš piecēlās un sacīja: „Ak, kristieši! Ziniet, ka mums ir atnākusi vēstule no Ahmeda (alaihis-salam). Viņš mūs aicina uz patieso reliģiju. Es skaidri zinu un ticu, ka viņš ir Visvarenā Allāha patiesais Sūtnis.” Kristieši, to dzirdējuši, metās virsū Safātiram un sita viņu, līdz viņš kļuva par šahīdu. Hazrat Dihja atnāca un pastāstīja Hēraklijam, kas noticis.
Hēraklijs sacīja: „Vai es tev neteicu? Kristiešiem Safātirs ir mīļāks un dārgāks nekā es. Ja viņi to dzirdētu, viņi nogalinātu arī mani tāpat kā viņu.” Turpretī ziņā, ko Buhārī min savā Sahīh un ko nodevis Zuhrī, ir teikts: „Hēraklijs sasauca bizantiešu dižciltīgos savā pilī Himsā un pavēlēja aizslēgt vārtus. Pēc tam viņš uzkāpa augstā vietā un sacīja: ‚Ak, bizantiešu ļaudis! Vai jūs gribat gūt laimi un mieru, lai jūsu vara būtu paliekoša, un sekot tam, ko teica hazrat Īsa?’ Bizantieši jautāja: ‚Ak, mūsu valdniek! Kas mums jādara, lai to iegūtu?’ Hēraklijs sacīja: ‚Ak, bizantiešu ļaudis! Es jūs sasaucu laba darba dēļ. Man ir atnākusi hazrat Muhameda vēstule. Viņš mani aicina pieņemt islāma reliģiju. Es zvēru pie Allāha, viņš ir tas pravietis, kuru mēs arvien gaidījām, par kuru mēs atrodam rakstīto savās grāmatās un kura pazīmes mēs zinām. Nāciet, sekosim viņam un gūsim glābšanu šajā pasaulē un mūžīgajā pasaulē!’ Tad visi sāka teikt sliktus vārdus un, kurnēdami, metās pie vārtiem, lai bēgtu ārā. Bet, tā kā vārti bija aizslēgti, viņi nevarēja iziet. Hēraklijs, redzēdams šādu bizantiešu rīcību un sapratis, ka viņi tā vairās no islāma, nobijās par savu dzīvību un sacīja: ‚Ak, bizantiešu ļaudis! Vārdus, ko es teicu, es teicu, lai pārbaudītu jūsu uzticību savai reliģijai. Es ar savām acīm redzēju jūsu uzticību reliģijai un jūsu rīcību, kas mani iepriecināja.’ Tad bizantieši veica sadždu Hēraklija priekšā un, kad pils vārti tika atvērti, aizgāja.”5 Hēraklijs pasauca hazrat Dihju un izstāstīja viņam, kas noticis. Viņš deva viņam cita par citu vērtīgākas dāvanas. Turklāt viņš uzrakstīja vēstuli mūsu kungam Pravietim (sallallahu alaihi va sallam). Vēstuli un dāvanas, ko bija licis sagatavot, viņš ar hazrat Dihju nosūtīja mūsu mīļajam Pravietim.
„Nav nekādu šaubu, ka viņš ir pēdējo laiku Pravietis, kura atnākšanu vēstīja hazrat Mūsa un hazrat Īsa” Priesteris Safātirs
Hēraklijs gribēja kļūt par musulmani, taču, baidīdamies zaudēt savu stāvokli un mirt, viņš ticību nepieņēma. Vēstulē, ko viņš uzrakstīja mūsu kungam Pravietim, bija teikts: „Allāha Sūtnim Muhamedam, par kuru priecīgo vēsti deva hazrat Īsa, no bizantiešu valdnieka Ķeizara! Tavs vēstnesis ir atnācis pie manis ar tavu vēstuli. Es apliecinu, ka tu esi patiesais Allāha Sūtnis. Mēs taču tevi atradām minētu Indžīlā, un hazrat Īsa mums par tevi vēstīja priecīgu vēsti. Es aicināju bizantiešus ticēt tev, bet viņi negribēja. Ja viņi būtu mani klausījuši, tas noteikti būtu bijis viņiem par labu. Es ļoti vēlos būt tev blakus, tev kalpot un mazgāt tavas kājas.” Hazrat Dihja atstāja Hērakliju un ieradās Hismā. Ceļā, Šanāra ielejā, kas ir viena no Džuzāma ielejām, hazrat Dihju aplaupīja Hunaids ibn Uss, viņa dēls un viņa vīri. Viņi atņēma visu, kas viņam bija, izņemot vecās drēbes. Šajā apvidū Dubaibs ibn Rifāa ibn Zaids un viņa cilts bija pieņēmuši islāmu. Kad Dihja atnāca pie viņiem un izstāstīja, kas noticis, viņi devās pret Hunaidu ibn Usu un viņa cilti un atguva visas mantas.
Vēlāk mūsu kungs Allāha Sūtnis sūtīja Zaidu ibn Hārisu pret Hunaidu ibn Usu un viņa vīriem. Visi, kas bija tajā apvidū, pieņēma ticību. Hazrat Dihja, ieradies Medīnā, neiegriezdamies savās mājās, devās taisni pie mūsu kunga Habīb al-akram durvīm. Viņš pieklauvēja. Mūsu Pravietis jautāja: „Kas tur ir?” Dihja atbildēja: „Dihja al-Kalbī.” Pasauļu valdnieks sacīja: „Nāc iekšā.” Hazrat Dihja iegāja un sīki izstāstīja visu, kas bija noticis. Viņš nolasīja mūsu kungam Pravietim Hēraklija vēstuli. Allāha Sūtnis sacīja: „Viņam vēl ir lemts kādu laiku palikt (pie varas). Kamēr mana vēstule būs pie viņiem, viņu vara turpināsies.”
Lai gan Hēraklijs savā vēstulē bija rakstījis, ka tic mūsu Pravietim, mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) sacīja: „Viņš melo. Viņš nav atteicies no savas reliģijas.” Hēraklijs ietina mūsu mīļā Pravieša vēstuli zīda atlasā un glabāja to apaļā zelta lādītē. Hēraklija ģimene šo vēstuli saglabāja un turēja to slepenībā no visiem. Viņi sacīja un ticēja, ka, kamēr vēstule būs viņu rokās, viņu vara turpināsies. Tā patiešām arī notika.6
Vēstule Ēģiptes karalim Mukaukisam
Pirms mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) sūtīja Hātibu ibn Abī Baltau pie Ēģiptes valdnieka, viņš jautāja: „Ak, mani ashābi! Kurš no jums, gaidot atalgojumu no Visvarenā Allāha, aiznesīs šo vēstuli Ēģiptes valdniekam?” Hazrat Hātibs pielēca no savas vietas un sacīja: „Ak, Allāha Sūtni! Es aiznesīšu!” Tad mūsu Pravietis sacīja: „Ak, Hātib! Lai Visvarenais Allāhs dara šo tavu uzdevumu tev svētītu!” Hazrat Hātibs ibn Abī Baltaa paņēma vēstuli no mūsu mīļā Pravieša. Viņš atvadījās un aizgāja mājās. Viņš sagatavoja savu jājamo dzīvnieku un, atvadījies arī no ģimenes, devās ceļā. Hazrat Hātibs uzzināja, ka Ēģiptes valdnieks Mukaukiss atrodas Aleksandrijā, un nonāca līdz viņa pilij. Vārtsargs, pirms ielaišanas uzzinājis viņa nolūku, izrādīja hazrat Hātibam lielu godu un nemaz nelika viņam gaidīt. Mukaukiss tobrīd jūrā uz kuģa sarunājās ar saviem vīriem. Hazrat Hātibs iekāpa laivā un aizbrauca uz vietu, kur atradās Mukaukiss. Viņš pasniedza mūsu Pravieša vēstuli. Mukaukiss, paņēmis vēstuli no Hātiba, sāka lasīt:
„Bismillahirrahmanirrahim!
No Visvarenā Allāha kalpa un Sūtņa Muhameda – koptu (senās Ēģiptes tautas) lielkungam Mukaukisam! Lai miers tiem, kas seko pareizajai vadībai. Es tevi aicinu uz islāmu, lai tu tiktu glābts. Kļūsti par musulmani, lai tu tiktu glābts un saņemtu no Visvarenā Allāha divkāršu atalgojumu. Ja tu novērsīsies, visu koptu grēks gulsies uz tevi! ‚(Mans Sūtni!) Saki: Ak, Grāmatas ļaudis (ebreji un kristieši)! Nāciet pie vārda, kas mums ir kopīgs: ka mēs nepielūdzam neko citu kā vien Visvareno Allāhu, nepielīdzinām Viņam nekā un neviens no mums, atstājot Visvareno Allāhu, neatzīst nevienu citu par Kungu. Ja viņi no šī vārda novēršas, sakiet: Esiet liecinieki, ka mēs esam patiesi musulmaņi!’”7
Kad Visuma Sultāna vēstule bija nolasīta, Mukaukiss sacīja hazrat Hātibam: „Lai tas nāk par labu!” Ēģiptes valdnieks sasauca savus karavadoņus un valsts vīrus un sāka runāt ar Hātibu. Viņš sacīja: „Es gribu tev pajautāt dažas lietas, ko vēlos saprast, un par tām ar tevi parunāt.” Hazrat Hātibs atbildēja: „Lūdzu, runāsim!” Tad Mukaukiss sacīja: „Pastāsti man par to, kurš tevi sūtījis. Vai viņš ir pravietis? Pastāsti mazliet par viņu!” Hātibs atbildēja: „Jā, viņš ir pravietis.” Mukaukiss jautāja: „Ja viņš patiešām ir pravietis, kāpēc viņš nav nolādējis savu tautu, kas izdzina viņu no viņa paša dzimtenes un piespieda meklēt patvērumu citur?” Hātibs teica: „Tu taču tici, ka Īsa ibn Marjama alaihis-salam ir pravietis, vai ne? Kad viņa tauta gribēja viņu sagūstīt un nogalināt, viņš, neraugoties uz to, viņus nenolādēja, un Cildenais Allāhs pacēla viņu tuvākajās debesīs un viņu atalgoja. Vai tad viņam nevajadzēja lūgt Visvareno Allāhu, lai Viņš iznīcina viņa tautu? Viņš tā nedarīja.”
„Ak, Hātib! Lai Visvarenais Allāhs dara šo tavu uzdevumu tev svētītu!” Svētais hadīss
– Tu atbildēji ļoti labi. Patiesi, tu esi gudrs vīrs, kas nācis no gudra vīra. Paliec šonakt pie mums, un rīt es tev došu savu atbildi.
Hazrat Hātibs, ar to domādams faraonu, kas valdīja hazrat Mūsas laikā, sacīja Mukaukisam: – Pirms tevis šeit bija kāds valdnieks. Viņš savai tautai sacīja: „Es esmu vislielākais dievs!” – un apgalvoja, ka ir kungs. Visvarenais Allāhs viņu sodīja ar šīs pasaules un mūžīgās pasaules mokām un atriebās viņam. Ņem no tā mācību un nekļūsti pats par mācību citiem! – Mums ir reliģija. Mēs to neatstāsim, kamēr nebūs labākas par to. – Reliģija, kas ir labāka par to, kurai tu esi uzticīgs un kuru, kā tu saki, neatstāsi, kamēr nebūs labākas, bez šaubām, ir islāms. Mēs tevi aicinām uz šo Visvarenā Allāha pēdējo reliģiju – islāmu. Ar šo Pravieti Visvarenais Allāhs ir pabeidzis savu reliģiju un darījis to cilvēkiem pietiekamu, un tas ir neapšaubāmi. Šis pravietis aicināja pieņemt islāma reliģiju ne tikai tevi, bet visus cilvēkus. Tad no visiem cilvēkiem kuraiši viņam pretojās visvairāk un izturējās visrupjāk, ebreji bija viņa lielākie ienaidnieki, bet kristieši – viņam vistuvākie. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, ka Mūsas alaihis-salam priecīgā vēsts par Īsu alaihis-salam ir tieši tāda pati kā Īsas alaihis-salam priecīgā vēsts par Muhamedu alaihis-salam. Tāpēc tas, ka mēs tevi aicinām pie Svētā Korāna, ir tas pats, kas tavs aicinājums ebrejiem pieņemt Indžīlu. Tu, bez šaubām, zini, ka katrs pravietis tika sūtīts tautai, kas spēja viņu saprast un aptvert, un ka šai tautai kļuva par pienākumu (vādžibs) paklausīt šim pravietim. Tu esi viens no tiem, kas sagaidījuši šo pravieti. Mēs tevi aicinām pieņemt šo jauno reliģiju.
Uz šiem hazrat Hātiba vārdiem Mukaukiss atbildēja: – Es izpētīju visu par šo pravieti. Viņa pavēlēs un aizliegumos es neatradu neko, kas būtu pretrunā ar prātu. Cik es sapratu, viņš nav ne burvis, ne zīlnieks, ne melis.
Es viņā atradu dažas pravietības pazīmes. Atklāt to, kas ir apslēpts, ir viena no šīm pazīmēm. No šī cilvēka ir nākušas ziņas par dažiem noslēpumiem. Ļauj man to vēl mazliet apdomāt! – viņš sacīja un lūdza laiku pārdomām.
Naktī Mukaukiss pamodināja hazrat Hātibu un paziņoja, ka grib uzdot vēl daudz jautājumu par mūsu kungu Pravieti.
Tad starp viņiem notika šāda saruna:
– Ja tu pareizi atbildēsi uz to, ko es tev par viņu jautāšu, es gribu tev pajautāt trīs lietas.
– Jautā, ko vēlies! Es tev vienmēr teikšu patiesību.
– Uz ko Muhameds aicina cilvēkus?
– Viņš aicina pielūgt vienīgi Visvareno Allāhu. Viņš pavēl naktī un dienā piecas reizes veikt namazu, ramadāna mēnesī gavēt un turēt doto vārdu. Viņš aizliedz ēst nobeigušos dzīvnieku gaļu.
„(Mans Sūtni!) Saki: Ak, Grāmatas ļaudis (ebreji un kristieši)! Nāciet pie vārda, kas mums ir kopīgs: ka mēs nepielūdzam neko citu kā vien Visvareno Allāhu, nepielīdzinām Viņam nekā un neviens no mums, atstājot Visvareno Allāhu, neatzīst nevienu citu par Kungu. Ja viņi no šī vārda novēršas, sakiet: ‚Esiet liecinieki, ka mēs esam patiesi musulmaņi!’” Āl Imrān: 64
Tad Mukaukiss jautāja:
– Apraksti man viņa augumu un ārējos vaibstus (viņa fizisko izskatu)! Hātibs viņu īsi aprakstīja. Daudzas pazīmes viņš nenosauca. Tad Mukaukiss sacīja:
– Ir palikušas vēl dažas pazīmes, ko tu neminēji: viņa acīs ir viegls sārtums, un uz muguras viņam ir pravietības zīmogs. Viņš jāj ar ēzeli, valkā sūfu (vilnas audumu), pārtiek no datelēm un ēdiena ar nedaudz gaļas. Viņu aizsargā viņa tēvoči vai tēvoču dēli. Hazrat Hātibs atbildēja: – Arī tās ir viņa pazīmes.
Mukaukiss vēlreiz jautāja hazrat Hātibam par mūsu Pravieti: – Vai viņš lieto surmu (acu krāsu)? – Jā! Viņš skatās spogulī, sukā matus, un gan ceļojumā, gan mājās viņš nešķiras no spoguļa, surmas trauciņa, ķemmes un misvāka! – Es zināju, ka vēl ir jānāk vienam pravietim, un domāju, ka viņš nāks no Šāmas (Sīrijas). Jo visi iepriekšējie pravieši nāca no turienes. Tiesa, grāmatās es biju redzējis arī to, ka pēdējais Pravietis parādīsies Arābijā – skarbuma, šaurības un trūkuma zemē. Laiks, kad jāparādās pravietim, kura pazīmes mēs atradām aprakstītas grāmatās, bez šaubām, ir tieši tagad. Viņa pazīmes mēs grāmatā atradām aprakstītas tā: „Viņš neapvieno vienā laulībā divas māsas, pieņem dāvanas, bet nepieņem sadaku (žēlastības dāvanu). Viņš sēž un uzturas kopā ar nabagiem un trūcīgajiem.” Kopti mani neklausīs, ja es tiem ieteikšu viņam sekot. Un es nevarēšu šķirties no savas varas. Šajā ziņā es esmu ļoti skops. Šis pravietis valdīs pār zemēm, un pēc viņa viņa ashābi nonāks pat līdz mūsu zemēm un apmetīsies šeit. Galu galā viņi uzvarēs tos, kas ir šeit. Es koptiem par to neteikšu ne vārda un negribu, lai kāds vispār uzzinātu par šo sarunu!
Pēc šīs sarunas Mukaukiss pasauca savu rakstvedi, kas rakstīja arābiski, un lika uzrakstīt šādu atbildi uz mūsu kunga Pravieša vēstuli: „Abdullāha dēlam Muhamedam no koptu lielkunga Mukaukisa! Lai miers tev. Es izlasīju tavu atsūtīto vēstuli. Es sapratu to, ko tu tajā min, un aicinājumu, ko tu izsaki. Arī es zināju, ka nāks kāds pravietis. Bet es domāju, ka viņš nāks no Šāmas. Es izrādīju godu tavam vēstnesim. Es tev sūtu divas kalpones, kas koptu vidū ir ļoti augstu vērtētas, un drēbes, ko valkāt. Un vēl es tev dāvāju mūļa mātīti, ko jāt.” Neko vairāk Mukaukiss nedarīja, un par musulmani viņš nekļuva. Viņš piecas dienas uzņēma hazrat Hātibu Ēģiptē kā viesi, izrādīja viņam lielu godu un bagātīgi cienāja. Tad viņš sacīja: „Tūlīt atgriezies savā zemē, pie sava kunga! Es pavēlēju nosūtīt viņam divas kalpones, divus jājamos dzīvniekus, tūkstoš miskālu (viens miskāls – 4,8 g) zelta, divdesmit smalku ēģiptiešu tērpu un vēl citas dāvanas. Tev es liku dot simt dināru un piecus tērpus. Ej nu prom no manis! Raugies, lai kopti no tavas mutes nedzird ne vārda!” Turklāt Mukaukiss uzdāvināja mūsu kungam Pravietim kristāla kausu, smaržīgu medu, turbānu, Ēģiptei raksturīgu lina audumu, tādas labas smaržvielas kā agarkoks un muskuss, spieķi, surmas trauciņu lādītē, rožu eļļu, ķemmi, šķēres, misvāku, spoguli, adatu un diegu.
Mukaukiss nosūtīja islāma vēstnesi hazrat Hātibu ibn Abī Baltau atpakaļ, dodams viņam līdzi sargus. Kad viņi spēra kāju arābu zemē, viņi sastapa karavānu, kas devās uz Medīnu. Hātibs sūtīja Mukaukisa karavīrus atpakaļ un pievienojās šai karavānai.
Hātibs ibn Abī Baltaa ar dāvanām ieradās Medīnā un stājās Allāha Sūtņa priekšā. Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) pieņēma Mukaukisa dāvanas. Kad Hātibs pasniedza viņam Mukaukisa vēstuli un atstāstīja viņa vārdus, mūsu kungs Pravietis sacīja: „Cik slikts cilvēks! Viņam bija žēl savas varas. Bet vara, kas viņam traucēja pieņemt ticību, viņam nepaliks!”8
Abas kalpones (džārijas), ko Mukaukiss nosūtīja mūsu Pravietim dāvanā, bija Mārija un viņas māsa Sīrīna. Kad Hātibs ibn Abī Baltaa ceļā aicināja viņas kļūt par musulmanēm, viņas piekrita un kļuva par musulmanēm. Mūsu kungs Pravietis ļoti priecājās, ka mūsu māte hazrat Mārija kļuva par musulmani, un pagodināja viņu, ņemdams par sievu. No viņas viņam piedzima dēls, vārdā Ibrāhīms. Sīrīnu viņš izdeva pie viena no saviem ashābiem – Pravieša dzejnieka Hasāna ibn Sābita.
No abiem labākās šķirnes jājamajiem dzīvniekiem, kuru pelēkā spalva bija gandrīz balta, mūlim deva vārdu Dulduls, bet ēzelim – Ufairs jeb Jafūrs. Līdz tai dienai Arābijā nebija redzēts balts mūlis. Dulduls bija pirmais baltais mūlis, ko musulmaņi redzēja. Mūsu kungs Pravietis dzēra ūdeni no dāvinātā kristāla kausa. Mukaukiss izrādīja mūsu Pravieša vēstulei lielu godbijību un ielika to ziloņkaula lādītē.
Viņš lādīti apzīmogoja un uzticēja to vienai no savām kalponēm. (Šī vēstule tika atrasta 1267. gadā [1850. gadā m. ē.] starp koptu grāmatām kādā vecā klosterī Ēģiptes Ahmīnas apgabalā; to nopirka Osmaņu sultāns, 96. kalifs sultāns Abdulmedžīds Hans, un tā tika novietota Stambulas Topkapi pils Svēto relikviju nodaļā.)
Vēstule Irānas šaham Husravam Parvīzam
Pie Irānas valdnieka tika sūtīts Abdullāhs ibn Huzāfa. Kad hazrat Abdullāhs pasniedza augstprātīgajam Irānas šaham (kisrā) pasauļu valdnieka dārgo vēstuli, tas iedeva to savam rakstvedim nolasīt.
„Bismillahirrahmanirrahim!
No Visvarenā Allāha Sūtņa Muhameda (alaihis-salam) persiešu lielkungam šaham…”
Rakstvedis bija nolasījis tikai līdz šai vietai, kad augstprātīgajam šaham asinis sakāpa galvā; viņš saniknojās, paņēma vēstuli un to saplēsa. Viņu ārkārtīgi saniknoja tas, ka mūsu kungs Pravietis vēstuli bija sācis ar savu svētīto vārdu. Kad viņš gribēja padzīt no sava vaiga islāma vēstnesi hazrat Abdullāhu ibn Huzāfu, hazrat Abdullāhs šaham un ap viņu sapulcējušamies uguns pielūdzējiem sacīja:
„Ak, Persijas ļaudis! Jūs neticat praviešiem un neatzīstat atklātās grāmatas. Šajā zemē, kurā dzīvojat, jūs pavadāt savas skaitītās dienas un dzīvojat kā sapnī!…
„Ak, Allāh! Kā viņš (šahs) saplēsa manu vēstuli, tā Tu saplēs viņu un viņa valsti!…” Svētais hadīss
Ak, šah! Pirms tevis šajā tronī sēdēja un valdīja daudzi valdnieki. Tie, kas pildīja Visvarenā Allāha pavēles, aizgāja no šīs pasaules, ieguvuši mūžīgās pasaules laimi, bet tie, kas tās nepildīja, – piemeklēti ar dievišķo sodu!…
Ak, šah! Šī vēstule, ko es atnesu un tev pasniedzu, patiesībā tev bija liela laime. Tu to nonievāji. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, ka tad, kad šī reliģija, ko tu nonievā, nāks šurp, tu meklēsi, kur bēgt!…”
Pēc tam viņš atstāja šaha pili un uzsēdās savā jājamajā dzīvniekā. Viņš ātri attālinājās no turienes. Kad viņš ieradās Medīnā un izstāstīja Visuma Sultānam, kas noticis, Visuma Sultāns sacīja: „Ak, Allāh! Kā viņš saplēsa manu vēstuli, tā Tu saplēs viņu un viņa valsti!…”
Visvarenais Allāhs pieņēma sava Sūtņa lūgšanu: kādu nakti šahu ar dunci sadūra un sakapāja gabalos viņa paša dēls. Hazrat Umara laikā visas Irānas zemes tika iekarotas un nonāca musulmaņu rokās.9
Vēstule Gasānas valdniekam Hārisam ibn Abī Šimram
Pie Gasānas valdnieka tika sūtīts hazrat Šudža ibn Vahbs. Šudža radijallahu anhu vispirms runāja ar valdnieka vārtsargu. Kad viņš to aicināja pieņemt islāmu, vārtsargs islāmu pieņēma un caur viņu nodeva mūsu kungam Allāha Sūtnim savu godbijīgo sveicienu. Nemaz nelikdams gaidīt, viņš tūlīt sarūpēja hazrat Šudžam tikšanos ar valdnieku. Hāriss ibn Abī Šimrs, izlasījis vēstuli, saskaitās un nometa to zemē. Hazrat Šudža nekavējoties atgriezās Medīnā al-Munavvara un pastāstīja Visvarenā Allāha Mīļotajam, kas noticis. Mūsu mīļais Pravietis bēdājās, ka viņa vēstule bija nomesta zemē, un sacīja: „Lai viņa vara iet bojā!” Drīz pēc tam Hāriss ibn Abī Šimrs nomira, un viņa valsts sabruka.10
Vēstule Jamāmas valdniekam Hauzam ibn Alī
Pie Jamāmas valdnieka tika sūtīts Salīts ibn Amrs. Hauza bija kristietis. Savā vēstulē mūsu kungs Pravietis rakstīja: „Bismillahirrahmanirrahim! No Visvarenā Allāha Sūtņa Muhameda (alaihis-salam) Hauzam ibn Alī! Lai miers tiem, kas atraduši vadību un nonākuši uz pareizā ceļa! (Ak, Hauza!) Zini, ka islāms izplatīsies līdz pašām tālākajām vietām, kur var nokļūt kamieļi un zirgi, un uzvarēs visas reliģijas. Pieņem arī tu islāmu, lai tu tiktu glābts. Ja kļūsi par musulmani, es tev atkal atstāšu pārvaldīt tās zemes, kas ir tavā varā…”
Jamāmas valdnieks Hauza atteicās pieņemt šo svētīto aicinājumu. Varas kāre un tieksme pēc amata bija aizmiglojušas viņa acis. Tāpēc viņš palika bez tik dižas laimes kā Visuma Sultāna lūgšana. Islāma vēstnesis hazrat Salīts ibn Amrs par viņu iežēlojās un sacīja:
„Ak, Hauza, Jamāmas valdniek! Tu esi šīs tautas lielkungs! Ķeizari, kurus tu uzskati par diženiem, ir miruši un kļuvuši par zemi.
Patiesi diženi ir tie, kas pilda Visvarenā Allāha pavēles un sargās no Viņa aizliegumiem un tādējādi kļūst Paradīzes cienīgi. Ja kāda ļaužu kopiena ir pagodināta ar ticību, sargies tos ar savu sagrozīto ticību novirzīt no viņu pareizā ceļa!… Patiesi, es tev iesaku pildīt Visvarenā Allāha pavēles un sargāties no Viņa aizliegumiem. Ja tu ticēsi Visvarenajam Allāham un pildīsi Viņa pavēles, tu ieiesi Paradīzē. Ja sekosi šaitānam, tu paliksi Ellē.
Ja tu pieņemsi šos manus padomus, tu būsi drošībā no tā, no kā baidies, un sasniegsi to, uz ko ceri. Bet, ja tu manus padomus noraidīsi, tad es jūsu labā vairs neko nevaru izdarīt. Pārējo apdomā pats!…”
Hauza neklausīja arī šos skaistos islāma vēstneša padomus. Salīts ibn Amrs saprata, ka ilgāk palikt Jamāmā vairs nav jēgas, un steigšus atgriezās Medīnā. Viņš pastāstīja mūsu mīļajam Pravietim, kā viss beidzies. Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis bēdājās, ka Hauza bija palicis bez laimes ieiet islāmā. Drīz pēc tam pienāca ziņa par Hauzas nāvi. Viņa varas kāre un tieksme pēc amata beidzās viņa kapā, kas bija Elles bedre.11
Vēstule Bahreinas emīram Munziram ibn Sāvī
Alā ibn Hadramī arī aiznesa vēstuli Bahreinas emīram. Emīrs ar mīlestību izlasīja svētīto vēstuli, saprata tās saturu un tika pagodināts ar ticību.
Atšķirībā no pārējiem (izņemot negušu Ashamu) viņš nesacīja: „Citi man teiks šo un to, un es zaudēšu savu troni.”
Viņš sacīja: „Ašhadu an la ilaha illallah va ašhadu anna Muhammadan abduhu va rasuluhu!” – un tā izglāba no Elles uguns sevi un tos savus pavalstniekus, kas viņam sekoja. Tā, aicināts ar vēstuli kļūt par musulmani, vēl viens varas vīrs bija tik saprātīgs, ka pieņēma ticību. Daži no viņa pavalstniekiem viņam sekoja un kļuva par musulmaņiem, bet daži ticību nepieņēma. Munzirs aprakstīja savu stāvokli un caur Alā ibn Hadramī radijallahu anhu darīja to zināmu mūsu mīļajam Pravietim. Mūsu kunga Pravieša atbildes vēstule bija šāda: „Lai tiem, kas tev paklausa, māca islāmu. Lai tiem, kas ir dumpīgi un spītīgi, uzliek džizju. Lai to, ko nokāvuši madžūsi (uguns pielūdzēji), neēd, un lai ar viņiem nedod un neņem meitas laulībā.”
Tā septiņi islāma vēstneši izpildīja savus uzdevumus un iepazīstināja sava laika lielvalstis ar islāmu. Viņi tām pavēstīja patiesās laimes vēsti un neatstāja Augšāmcelšanās dienā vietas vārdiem „Mēs to nebijām dzirdējuši”. Īsi sakot, no varas vīriem ticību pieņēma divi. Viens bija negušs, otrs – Munzirs. Pārējie palika neticībā (kufrs). Abesīnijas valdnieks Ashama (rahmatullahi alaih) tika pagodināts ar to, ka kļuva par musulmani, redzēja dažus no cildenajiem ashābiem, saņēma mūsu kunga Pravieša svētīto lūgšanu un noslēdza laulību (nikāhs) starp Allāha Sūtni un Umm Habība (radijallahu anha).
„Ak, Allāh! Grūtības, ko Umm Rūmān pārcieta Tavā ceļā un Tava Sūtņa dēļ, Tev nav apslēptas” Svētais hadīss
Bizantijas imperators Hēraklijs un Ēģiptes sultāns Mukaukiss par musulmaņiem nekļuva, taču viņi izrādīja atnākušajām vēstulēm lielu godbijību, deva laipnas atbildes, labi izturējās pret vēstnešiem un nosūtīja dāvanas mūsu kungam Allāha Sūtnim.
Gasānas un Irānas valdnieki pret vēstnešiem neizturējās labi un atklāti parādīja savu naidīgumu. Turpretī Jamāmas valdnieks pret islāma vēstnesi izturējās laipni.
Citi hidžras sestā gada notikumi
Starp Haulu bint Salabas ibn Kaisa ibn Mālika al-Hazradžī un viņas vīru Ausu ibn Sāmitu ibn Ahzamu al-Ansārī notika zihārs, un tika atklāta sūra al-Mudžādala. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) atļāva rīkot zirgu un kamieļu sacīkstes. Kad viņa kamieli, kuru līdz tam neviens nebija apsteidzis, apsteidza kāda beduīna kamielis un ashābi par to bēdājās, viņš sacīja: „Katrai pilnībai ir savs noriets, tas ir, katram kāpumam ir savs kritums.”
Nomira mūsu mātes Āišas (radijallahu anha) māte Umm Rūmān (radijallahu anha). Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) vadīja viņas bēru namazu (džanāza) un piedalījās apbedīšanā. Allāha Sūtnis pats viņu nolaida kapā. Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) pavēstīja par viņu priecīgo vēsti, ka viņa būs Paradīzē, un sacīja: „Kuru iepriecina paskatīties uz kādu no Paradīzes hūrijām, tas lai paskatās uz Umm Rūmān.” Un, lūdzis piedošanu par viņu, viņš sacīja: „Ak, Allāh! Grūtības, ko Umm Rūmān pārcieta Tavā ceļā un Tava Sūtņa dēļ, Tev nav apslēptas.”